Mikroneedles attiecas uz materiāliem, tostarp metālu, silīciju, silīcija dioksīdu, stiklu, niķeli, titānu un bioloģiski noārdāmiem polimēriem utt., kas izgatavoti 10-2000 μm augstā un 10-50 μm platā, izmantojot mikroelektromehāniskās sistēmas (MEMS) tehnoloģiju. Cietas vai dobas mikronu izmēra adatas.
Mikronedrukas veidi
Materiāli, ko izmanto mikroneedlu ražošanai, galvenokārt ietver metālu, silīciju, silīcija dioksīdu un bioloģiski noārdāmus polimērus. Dažādu materiālu mikroneedles ir atšķirīgas īpašības un lietojums.
1. Metāla mikroneedle
Nerūsējošais tērauds, titāns un niķelis parasti tiek izmantoti materiāli metāla mikroneedlu izgatavošanai. Dažādus praktiskus metāla mikroneedlus var pagatavot ar lāzergriešanas, kodināšanas, galvanizācijas vai īpaši precīzas apstrādes palīdzību. Metāla mikroneedles ir lētas un vienkāršas tehnoloģijās. Tie ir piemēroti Taivānas partijas ražošanai. Tie ir asi un grūti. Tie ir viegli caurdurt ādu un nesalauzt ādu. Tie ir nekaitīgi cilvēka ķermenim. Tie ir labi materiāli mikroneedlu izgatavošanai. Metāla mikroadatus var pagatavot arī, pilnībā vai daļēji galvanējot metālu uz polimēra vai silīcija mikro veidnijām.
2. Silīcija un silīcija dioksīda mikrolās
Silīcija un silīcija dioksīda materiāli parasti tiek izmantoti materiāli mikroneedlu ražošanai. Viņiem ir labas sensora un elektromehāniskās īpašības, un to mikromašīnas procesi ir nobrieduši. To ir viegli masveidā ražot, bet tā apstrādes izmaksas ir augstākas nekā metāla mikroneidriem, un to ir viegli salauzt un palikt ādā, kas ir faktors, kas ierobežo tās attīstību. Asas un plānas silīcija mikroneedles var samazināt diskomfortu cilvēka organismā, bet silīcija materiāla virsma adsorbēs proteīnu, kas veicinās balto asinsķermenīšu un mikroneedlu saķeri, un caurdurtā zona var radīt stresa reakciju, tāpēc silīcija mikroneedles nevar izmantot tieši Cilvēka ķermeņa ārstēšana prasa modifikāciju uz tās virsmas. , piemēram, pārklājums ar plānu ksilolu slāni, lai uzlabotu tā bioloģisko saderību. Turklāt silīcija mikronedruku cietība ir spēcīgāka nekā citiem materiāliem, bet tie ir arī trausli un viegli salaužami.
3. Polimēru mikroneedles
Lai palielinātu mikroneedlu drošību, bioloģiski noārdāmās polimēra mikroneedles ir kļuvušas par vēl vienu virzienu mikroneedlu attīstībā. Polimēru mikronepiemēriem ir laba bioloģiskā saderība, bionoārdīšanās spēja un zemas izmaksas. Apvienojumā ar nebeidzamu jaunu polimēru materiālu parādīšanos polimēru mikroneedlām būs labas izpētes un pielietojuma izredzes. Tomēr, salīdzinot ar metāla mikronepiesārņomiem un silīcija mikronepiesārņomiem, šāda veida mikronepiesārņojumu stiprums ir slikts, plastmasas deformācija notiks zem noteikta spiediena, un ādu būs grūti caurdurt. Ir jāuzlabo materiālu un pārstrādes tehnoloģiju izvēle.
Kopumā, lai gan silīcija materiāli tiek plaši izmantoti un nobrieduši pārstrādes metodēs, tie ir salīdzinoši dārgi, trausli un bioloģiski nesaderīgi, savukārt daudzi metāli ir daudz lētāki, spēcīgi un bioloģiski sasmaderīgi, polimēri nav dārgi un bioloģiski sasaderīgi un bioloģiski sasaisāmi. Tas ir degradējams un viegli lietojams, bet tā mehāniskās īpašības nav tik labas kā pirmās divas. Tāpēc, nosacīti runājot, metāla un polimēru mikroneedlēm ir daudzsološākas attīstības perspektīvas.
