1983. gadā Andersons RR un Parrīss JA izvirzīja selektīvās fototermālās mijiedarbības teoriju - GG, fototermiskā atdalīšana GG; teorija, kas nozīmē, ka atbilstoši dažādu audu bioloģiskajām īpašībām tiek izvēlēts atbilstošs viļņa garums, enerģija un impulsa ilgums, lai nodrošinātu. Efektīvi ārstējot slimos audus, mēģiniet izvairīties no apkārtējo normālo audu bojājumiem.
Trīs gaismas ietekme uz organizācijām:
1. Fototermiskais efekts:
Fototermiskais efekts tiek sadalīts termiskajā efektā, termiskajā sacietēšanā un termiskajā pīlingā. Termiskais efekts: kad temperatūra paaugstinās līdz noteiktai pakāpei - aptuveni 60 ℃ -65 ℃, kolagēna šķiedras var sarukt līdz 1/3 sākotnējā garuma un palielinās kolagēna diametrs, un netiek ietekmēta attiecīgās audu struktūras integritāte; termiskā koagulācija: kad temperatūra ir augstāka par 75 ℃ un laiks ir pietiekami ilgs, tas izraisīs audu termisko koagulāciju, un noteikts daudzums izkliedētas termiskās koagulācijas radīs ilgstošu un acīmredzamu ādas atjaunošanas efektu; termiskā pīlinga: Ja temperatūra ir lielāka par 300 ℃ un laiks ir pietiekams, siltums izraisa audu iztvaikošanu, sadegšanu, molekulāro plaisāšanu un plazmas veidošanos, kas izraisa audu traumu.
2. Fotodinamiskā reakcija
Metode, kurā gaisma apstaro audus, izraisot vienu vai vairākas ķīmiskas reakcijas audos, kas efektīvi ārstē vai uzlabo slimo daļu (mērķaudus).
3. Gaismas stimulēšana
