Mūsdienās tetovēšanas metodes, kuras mēs visi parasti redzam, izgatavo tetovēšanas mākslinieki ar tetovēšanas mašīnām, un tādas tetovēšanas metodes kā roku adatas vairs nav izplatītas. Lai gan daži cilvēki to joprojām izmanto, tiem tetovēšanas māksliniekiem, kuri joprojām izmanto oriģinālās tradicionālās metodes, ja viņi vēlas manipulēt ar šīm oriģinālajām metodēm, kā viņi vēlas, viņiem ir jābūt izcilām tehnoloģijām un prasmēm, lai tos atbalstītu, kas ir lielāka spēja un izaicinājums. . Dažādu laiku un reģionu dēļ tetovēšanas tehnikas ir lēnām attīstījušās dažādās skolās, un joprojām tiek izmantotas trīs izplatītas metodes:
1. Samoa tehnika Itālijā populāro samoiešu tehniku vispirms izveidoja un popularizēja Džans Maučo Fildžioni no Milānas un vairāki citi tetovētāji. Viņi izmantoja nelielu āmuru, lai āmuru lodēšanas kaulu vai Kapļa formas ķemmes formas adatas, kas izgatavotas no haizivs zobiem, iepludināja uz instrumenta uzsmērēto tinti ādā. Tā ir samērā sarežģīta tehnika, tetovētājam ir jāizmanto abas rokas, un kā palīgi ir nepieciešami viens vai vairāki cilvēki, kas savelk tetovētā cilvēka ādu, un kopējām tetovētāja un asistenta kustībām jābūt ļoti saskaņotām.
2. Japāņu stila tehnikas sinhronizācija Japāņu stila tetovējumiem izmanto koka kociņus, kas ir mazliet kā irbulīši ēšanai. Tie ir apmēram 60 cm gari. Rokas adatas aizmugurējā daļa ir izgatavota no koka, un priekšpuse ir metāla adatu rinda. Pigments iedur ādu.
3. Amerikāņu tetovēšanas metode Amerikāņu tetovēšanas metode ir mūsu visbiežāk izmantotās tetovēšanas mašīnas priekštecis. Tajā izmantota neliela britu izgudrota elektriskā adatu mašīna un aprīkota ar sava veida triecienadatu. Faktiski tā ir līdzīga Samoa trieciena metodei. Princips ir līdzīgs, taču tas ir automatizēts. Iekārtas augšpusē ir 1-7 adatas. Lai gan cilvēki parasti ir garīgi sagatavoti, viņi joprojām izjūt nelielas sāpes. Daļa no tā ir atkarīga no tetovētāja prasmju līmeņa, un lielākā daļa ir atkarīga arī no tetovētāja jutīguma un tetovētāja pieredzes.
