Tas attiecas uz dezinfekcijas līdzekli, kas šķīst ūdenī, veidojot hipohlorītu ar mikrobicīdu aktivitāti, un tā mikrobicīdo aktīvo sastāvdaļu bieži attēlo efektīvs hlors. Hipohlorskābei ir maza molekulmasa un tā viegli izkliedējas uz baktēriju virsmu un iekļūst šūnas membrānā baktērijās, izraisot baktēriju olbaltumvielu oksidēšanu un izraisot baktēriju nāvi. Hlora dezinfekcijas līdzekļi iznīcina dažādus mikroorganismus, ieskaitot baktēriju izplatīšanos, vīrusus, sēnītes, Mycobacterium tuberculosis un visizturīgākās baktēriju sporas. Pie šādiem dezinfekcijas līdzekļiem pieder neorganiski hlora savienojumi (piemēram, nātrija hipohlorīts, kalcija hipohlorīts, trinātrija fosfāts), hlora organiskie savienojumi (piemēram, nātrija dihlorizocianurāts, trihlorizocianūrskābe, amonija hlorīds T utt.). Neorganiskajam hloram ir nestabils raksturs, jutīgs pret gaismu, siltumu un mitrumu, un tas zaudē aktīvās sastāvdaļas. Hlors ir samērā stabils, bet pēc izšķīdināšanas ūdenī tas ir nestabils.
